Mēs!
Mēs abi ar cilvēciņu esam kā zvaigžņu puduriņi: kad aiziet saule - tiekamies, kad mostas blāzma - šķiramies. Naktī ar ilgu lukturiem klīstam pa tumšajiem plašumiem. Satiekam ceļā zilus vītolus. Zem tiem pin eņģeļi sapņu vainagus. Zem zilajiem vītoliem apstājamies un prasām, ko dara pats sapņu dievs? - Sapņu dievs vītola zaros snauž... Bet enģeļi klusiņām matos mums mirdzošus vaiņagus sprauž... Vītola zari sakustas - laikam pats sapņu dievs pamostas! Strūklās birst zilas uguntiņas, uz rokām, uz pleciem paliek mums viņas... Mēs abi ar cilvēciņu aizejam kā zvaigžņu puduriņi...
|
Поместил(а): inesiks612
Опубликовано: 30.08.2011. - 21:33:37
Прочитано (раз): 2074
Комментарии: 0
|
| |